Viena no vecākajām un dabas daudzveidības ziņā bagātākajām teritorijām Latvijā. Te skatāmas Baltijas jūras ģeoloģiskās vēstures liecības: Baltijas Ledus ezera senkrasts (30-50 m augsts) jeb Šlīteres Zilie kalni un īpatnējais kangaru-vigu komplekss.
Kangaru-vigu komplekss ir kilometriem garu, senu vaļņveida kāpu grēdu (kangaru) un šauru, pārpurvotu ieplaku (vigu) mija. Mūsdienās nekur pasaulē vairs tik lielā platībā šāda veida komplekss nav atrodams. Pēterezera vigās ir izveidota taka, kas ļauj izbaudīt kangaru-vigu kompleksa cēlumus un kritumus.
Senkrasta nogāzē augošie, teju gadsimtu cilvēka saimnieciskās darbības neietekmētie lapkoku meži un pakājes mežos un purvos valdošais īpatnējais un mitrais mikroklimats dod patvērumu lielai augu un dzīvnieku daudzveidībai, tādēļ dabas pētnieki šo mežu tēlaini sauc par Ziemeļu lietus mežu.
Parkā atrodami visi Latvijas dabai raksturīgie mežu tipi, puse no Latvijā augošajām augu un 60 % sūnu sugu. Dzīvotņu jeb biotopu dažādība radījusi priekšnoteikumus izcilai retu bezmugurkaulnieku daudzveidībai: no Latvijā reto un aizsargājamo bezmugurkaulnieku sarakstos iekļauto sugu kopskaita šeit dzīvo puse reto vaboļu, divas trešdaļas reto gliemju un viena trešdaļa reto tauriņu sugu.
Jūras piekraste ir putnu koncentrēšanas vieta. Kolkas ragu, kur satiekas Baltijas jūra un Rīgas jūras līcis, šķērso putnu migrācijas ceļš. Un putnu migrācijas laikā vienā stundā ragu mēdz pārlidot pat desmitiem tūkstoši putnu! Bet pāris kilometru dziļāk iekšzemē, Bažu purvā, 2010. gada pavasarī reģistrēts lielākais rubeņu riests Eiropā – 66 gaiļi!
Nacionālajā parkā ir izveidotas četras labiekārtotas dabas takas, dabā apzīmēti vairāki velomaršruti, izbūvēti automašīnu stāvlaukumi jūras tuvumā un iekšzemē. Baltijas jūras krasts apmeklētājus lutina ar desmitiem kilometru garu, baltu smilšu pludmali un kāpām, kas no jūras stihijas pasargā senos zvejniekciemus jūras krastā. Visapmeklētākās vietas parkā ir Kolkasrags un jūras piekraste, kā arī Šlīteres bākas komplekss.
Slīteres Nacionālais parks ir viena no vecākajām dabas teritorijām Latvijā. Jau 1923. gadā tapis tā kodols (1 100 ha platībā), kuru sākotnēji dēvēja par Šlīteres dabas pieminekli. Līdz 1999. gadam teritorija bija pazīstama kā Slīteres Valsts rezervāts, bet 2000. gadā to pārdēvēja par Slīteres Nacionālo parku.
Latvijai pieguļošā Baltijas jūras piekraste ir apdzīvota jau vairākus gadu simteņus. Agrāk te atradās senie lībiešu (līvu) zvejniekciemi – Sīkrags, Mazirbe, Košrags, Pitrags, Saunags, Vaide, Kolka un Uši. Lībieši ir viena no septiņām Baltijas somu tautām, kas savas tautas uzplaukumu piedzīvoja no 10. līdz 13. gadsimtam. Aktīva saimnieciskā dzīve lībiešu ciemos noritēja līdz Otrajam pasaules karam, bet pēc tam attīstību nobremzēja padomju laika slēgtā pierobežas zona.
Mūsdienās šeit joprojām ir dzīva lībiešu kultūra, kas ir nozīmīga Ziemeļeiropas kultūrvēsturiskā mantojuma daļa. Un mazajos zvejniekciemos ar zvejošanu vēl nodarbojas dažās saimniecībās. Lielāka rosība pieaug vasaras sezonā, kad ierodas vasarnieki, lai baudītu Slīteres Nacionālā parka mazskarto dabu un plašos, baltos liedagus un klusumu.
Nacionālā parka rezervāta zonā noris dabiskie ekosistēmu attīstības procesi. Pēc 1960-o gadu lielajām vētrām nolauztie koki ap 100 ha platībā netika izvākti, un mežs atjaunojas dabiski. Savukārt Bažu purvā pilnīgi netraucēta ekosistēmu attīstības gaita tiek nodrošināta pēc 1992. gada ugunsgrēka – nodegušie koki tika atstāti, un norit dabiska meža un purva atjaunošanās.
Kopumā dabiskie zālāji parka teritorijā ir nelieli, tomēr tie ir nozīmīgi valsts mērogā. Liecības par agrāko laiku saimniekošanas veidiem glabā arī senās ganības un pļavas – Dāvida, Tamnītes un Zvejnieku pļavas. Tās ir ļoti nozīmīgas gan dabas daudzveidībai, gan kā kultūrvēsturisks mantojums.