Rakstu sērija

Latvijas dabas objektus ik gadu apmeklē vairāk nekā seši miljoni cilvēku

Latvijas dabas objektus ik gadu apmeklē vairāk nekā seši miljoni cilvēku; teju 12% Latvijas valsts teritorijas aizņem dabas vērtības un aizsargājamas teritorijas

21. maijā starptautiski atzīmē Eiropas nozīmes aizsargājamo dabas teritoriju tīkla Natura 2000 dienu, kuram pirms 20 gadiem pievienojusies arī Latvija. Šajā tīklā ir iekļautas 333 mūsu valsts dabas dižvietas, kas kopumā aizņem 11,5% no valsts teritorijas. Pievienošanās Natura 2000 tīklam ļāvusi piesaistīt vairāk nekā 120 milj. EUR dabas saglabāšanai Latvijā: zinātniskiem pētījumiem un projektiem, dabas infrastruktūras attīstībai, dabas izglītībai un brīvprātīgo iesaistei dabas saglabāšanā. Atzīmējot Latvijas 20. gadadienu Natura 2000 tīklā, Dabas aizsardzības pārvalde rīko sabiedrības iesaistes kampaņu “.

“Šogad aprit 20 gadi kopš Latvija pievienojusies Eiropas Savienības (ES) nozīmes aizsargājamo teritoriju tīklam Natura 2000. Aicinu sekot līdzi Dabas aizsardzības pārvaldes aktivitātēm un plānotajiem pasākumiem. Tā ir iespēja vairāk uzzināt par aizsargājamo teritoriju nozīmi Latvijas dabas saglabāšanā un paplašināt zināšanas par Latvijas dabas bagātībām. Zaļāka Latvija, dzīvojot harmoniskā mijiedarbībā ar dabu, nozīmē kvalitatīvāku dzīvi visai mūsu sabiedrībai,” aicina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa.

Natura 2000 tīklā Latvijā ir iekļautas 333 teritorijas

Natura 2000 teritoriju izveidošanas pamatnosacījumi ir visā Eiropā vienādi, zinātnē balstīti un mērķēti uz retu un apdraudētu augu un dzīvnieku sugu un to dzīves vietu jeb biotopu aizsardzību. Šādu sugu un biotopu saraksti ir iekļauti divās ES direktīvās – Putnu direktīvā un Biotopu direktīvā, un to aizsardzība ir obligāta visām ES valstīm, skaidro Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Sugu un biotopu aizsardzības nodaļas vadītāja Ilona Mendziņa.

“Latvijai ir otrs zemākais Natura 2000 teritoriju īpatsvars pret valsts kopējo platību ES. Eiropā vidējais rādītājs ir 18%, Latvijā – 11,5%. Taču jāņem vērā, ka mums nav kalni, mums nav tundras un tamlīdzīgas teritorijas un katrs lēmums par jaunas aizsargājas teritorijas izveidi ir izaicinājumiem piesātināts. Taču neviens par mūsu dabas vērtībām nerūpēsimies, ja ne mēs paši, tāpēc dabas aizsardzības jautājumi būs dienas kārtībā arī turpmāk,” uzsver I. Mendziņa.

Piesaistītais finansējums – 120 miljoni eiro

“Mums ir ar ko lepoties – mums ir unikālās dabas vērtības: sugas un biotopi, kas ir īpaši arī Eiropas mērogā. 333 Latvijas dabas dižvietas sargā gan likumdošana, gan kompetenti speciālisti tā, lai tajās esošās dabas vērtības saglabātu nākamajām paaudzēm,” akcentē Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode.

Viņa skaidro, ka Natura 2000 teritorijām ir atšķirīgi aizsardzības un apsaimniekošanas režīmi – no minimāliem ierobežojumiem aizsargājamo ainavu apvidos, kur iespējama dabas un cilvēka saimnieciskās darbības līdzāspastāvēšana, līdz pat pilnīgam saimnieciskās darbības aizliegumam dabas rezervātos.

“Dalība Natura 2000 tīklā sniedz vairākas būtiskas iespējas – ne tikai savu dabas dārgumu apzināšanu, bet tas ir ieguldījums teritoriju attīstīšanā, saglabāšanā un sabiedrības izglītošanā. Esot vienotā tīklā, mums ir bijusi iespēja piesaistīt finansējumu 120 miljonu eiro apmērā ar 88 dažādiem projektiem. Tas bijis nozīmīgs ieguldījums Latvijas dabas mantojuma saglabāšanā. Ar šo finansējumu veikti dažādu biotopu atjaunošanas pasākumi, organizēti monitoringi un izpēte, testētas un ieviestas jaunas apsaimniekošanas formas. Liels ieguldījums veikts infrastruktūras uzlabošanā dabas objektos, kas ir sabiedrības iecienīti – izveidoti vairāk nekā 700 dabas tūrisma objekti, kurus ik gadu apmeklē vairāk nekā seši miljoni cilvēku. Visbeidzot, daudz paveikts arī sabiedrības izglītošanā, piemēram, izveidoti dabas izglītības centri, Mobilā dabas klase, rīkoti citi izglītojoši pasākumi, veicinot sabiedrības izpratni par katra cilvēka iesaisti dabas vērtību saglabāšanā. Jā, mums ir meži, upes, ezeri, pļavas, bet par to visu ir jārūpējas, lai šīs vērtības neaiziet zudībā,” norāda G. Strode.

Viņa stāsta, ka viens no nākotnes izaicinājumiem ir, tā sauktā, zaļā kursa uzraudzīšana, jo dažreiz zem šī saukļa un dažādu klimata mērķu sasniegšanas vārdā var tikt zaudētas dabas vērtības. Tāpat jāpilnveido taisnīga kompensāciju sistēma zemes un mežu īpašniekiem dabas saglabāšanā.

Kā skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts Jēkabs Dzenis, Natura 2000 teritoriju tīkls ir kā mugurkauls dabas aizsardzībā, kas ļauj nodrošināt labvēlīgus apstākļus retām un saudzējamām sugām. Piemēram, ir sugas un biotopi, kuru saglabāšanā, kritiski svarīga ir cilvēku iesaiste, bet dažreiz cilvēka klātbūtne ir lieka. Piemēram, Igaunijas rūgtlapes, kas ir kritiski apdraudēta suga, saglabāšana ir tieši cilvēka atbildība, radot vidi, kurā tā vislabprātāk aug. Savukārt klinšu ērgļi (Latvijā ap 9-12 pāri) ir ļoti jutīgi uz traucējumiem, un cilvēka klātbūtne to tuvumā nav vēlama. Tāpēc dabas aizsardzība tiek balstīta datos un zinātnē, nosakot un ieviešot katrai sugai nepieciešamos aizsardzības pasākumus un teritoriju apsaimniekošanas plānus.

Natura 2000 tīklā Latvijā ir iekļautas 333 teritorijas – 4 dabas rezervāti, 4 nacionālie parki, 239 dabas liegumi, 37 dabas parki, 9 aizsargājamo ainavu apvidi, 7 aizsargājamās jūras teritorijas, 9 dabas pieminekļi un 24 mikroliegumi. No direktīvu sarakstos iekļautajām sugām un biotopiem Latvijā atrodamas un tiek aizsargātas 20 augu, 34 bezmugurkaulnieku, 29 zīdītāju, 3 rāpuļu, 11 abinieku, 13 zivju, 93 putnu sugas un 58 biotopu veidi.

Dabas pērles ir jāsargā

Pirms 20 gadiem Latvija pievienojās Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklam Natura 2000. Šo gadu laikā paveikts ļoti daudz, ir izdevies īstenot virkni nozīmīgu projektu un nosargāt Latvijai svarīgas aizsargājamas teritorijas, tajās esošās dzīvotnes un sugas. Lai izglītotu sabiedrību par to, kas ir Natura 2000, kāpēc Latvijai tā ir svarīga un kāds no tās ir ieguvums, 10. maijā Dabas aizsardzības pārvalde sāka kampaņu “Natura 2000 – Latvijas dabas dižvietas”. 

Lai zina katrs piektais

Šogad aprit 20 gadu, kopš Latvija pievienojās Natura 2000 teritoriju tīklam, bet sabiedrībā joprojām nav lielas izpratnes par to, kas ir Natura 2000, par tajā ietilpstošajām teritorijām, kas tur notiek un kāds labums no Natura 2000 ir kopumā. “Esam secinājuši, ka par Natura 2000 zina tikai 9–10 % Latvijas iedzīvotāju, kamēr Eiropas Savienībā 15–20 procentu. Mēs vēlamies, lai arī pie mums par Natura 2000 zina katrs piektais valsts iedzīvotājs! Turklāt ne tikai atpazīst šo zīmolu, bet arī saprot, ko tas sevī ietver,” kampaņas “Natura 2000 – Latvijas dabas dižvietas” sagaidāmo rezultātu atklāj Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs Andris Širovs. Viņš norāda, ka šai kampaņai ir vairāki mērķi – ne tikai Natura 2000 atpazīstamības veicināšana, bet arī plaša sabiedrības informēšana par to, kāpēc Natura 2000 iekļautās teritorijas ir tik īpašas un nozīmīgas. Ar šo kampaņu cilvēkiem varēs arī parādīt un pastāstīt, cik daudz 20 gadu laikā ir izdarīts un kādi mērķi jāsasniedz nākotnē.

Pirms vēl Latvija pievienojās aizsargājamo teritoriju tīklam Natura 2000, tajā jau bija iesaistījušās visas Eiropas Savienības dalībvalstis, un kopējā teritorija aizņēma vairākus desmitus tūkstošu hektāru. Latvijā patlaban ir 722 aizsargājamas dabas teritorijas, kas noteiktas ar likumu vai noteikumiem; tie ir dabas parki, liegumi, rezervāti, nacionālie parki, biosfēras rezervāti un citas teritorijas. No tām 333 ietilpst Natura 2000 teritoriju tīklā – tās ir Eiropas mērogā nozīmīgas teritorijas dabas saglabāšanai. Tajās visās ir sastopamas Eiropā retas un aizsargājamas augu un dzīvnieku sugas, kā arī to dzīvotnes jeb biotopi. Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode skaidro, ka teritorijas pārklājas, piemēram, Latgalē ir aizsargājamo ainavu apvidus “Augšdaugava”, kurā ietilpst dabas parks “Daugavas loki”. Natura 2000 teritorija vienmēr ir lielākā teritorija, un šajā gadījumā tā ir “Augšdaugava”.

Vai Latvija būs zaļākā valsts Eiropā?

Pirms 20 gadiem, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā, tai kļuva saistošas kopējās Eiropas Savienības dabas un vides direktīvas, ar kurām bija noteikta Natura 2000 teritoriju tīkla izveide, un tam pievienojās arī Latvija, kļūstot par ES dalībvalsti. “Ja Natura 2000 pie mums nebūtu ieviesta un ja nebūtu starptautisko dabas aizsardzības prasību, visdrīzāk jau tagad daudzas aizsargājamās vietas un dabas vērtības Latvijā būtu zaudētas,” secina Gita Strode.

 Viņa teic, ka Latviju nepamatoti grib dēvēt par zaļāko valsti Eiropā, taču realitātē bieži vien tiek pieņemti tādi lēmumi, kas nav vērsti uz dabas vērtību saglabāšanu. Lai kādam dabas objektam – alejai, parkam, dabas liegumam vai kam citam – piemērotu aizsargājamas teritorijas statusu, nākas iziet cauri garam diskusiju un pierādījumu ceļam un atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem. Vai to vispār vajag darīt? Kāpēc vajag? Cik lieli būs zaudējumi tautsaimniecībai? Cik lielas kompensācijas būs jāmaksā zemes īpašniekam? Kāpēc vispār vēl kaut kas ir jāsargā, jo mēs jau tāpat esam zaļi?

Jo sabiedrība būs zinošāka, jo mazāk būs diskusiju par šīm lietām. “Ja nebūtu vienotas dabas aizsardzības politikas visā Eiropas Savienības līmenī, bail iedomāties, kas Latvijā būtu noticis pa šiem 20 gadiem,” nosaka Gita Strode.

Laiks novērtēt ieguvumus

Līdz ar pievienošanos Natura 2000 Latvijas speciālisti varēja pārņemt vērtīgas zināšanas un pieredzi no citām dalībvalstīm, un tādējādi izdevās izvairīties no daudzām kļūdām un nekāpt uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem jau citas dalībvalstis bija uzkāpušas. Vēl viens liels bonuss no Natura 2000 ir iespēja piesaistīt Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu – līdz šim piesaistīti apmēram 120 miljoni eiro. Pateicoties tam, ir īstenoti vairāk nekā 80 projekti, kas saistīti ar dabas aizsardzību un saglabāšanu, piemēram, vēsturiski lielākais dabas vērtību inventarizācijas projekts valstī “Dabas skaitīšana”, kas tagad ļauj mums skaidri apzināties, kādas dabas vērtības ir Latvijā, cik daudz to ir un kāda ir to kvalitāte, tādējādi turpmākos lēmumus par aizsardzības prasību palielināšanu vai samazināšanu balstot faktos. Papildus tam īstenoti dažādi pētījumi, kas ļauj dabas aizsardzību balstīt zinātnē; dabas aizsardzības plānu izstrāde; apsaimniekošanas pasākumi, lai atjaunotu purvus, zālājus, kāpas. Turklāt Natura 2000 tīkla teritorijās ir izveidota dabas tūristiem pieejama infrastruktūra: takas, skatu torņi, informatīvi stendi un daudz kas cits. Nodrošināta dabas pieejamība, kas savukārt veicina izpratni par dabu.

“Iespējams, cilvēkiem šķiet – ja tā ir aizsargājama Natura 2000 teritorija, tad to apmeklēt nedrīkst. Tā nav. Tāpēc arī kampaņas “Natura 2000 – Latvijas dabas dižvietas” laikā notiks fotokonkurss, kurā ikviens aicināts Natura 2000 tīkla teritorijās tvert skaistus fotomirkļus,” iesaistīties konkursā mudina Andris Širovs. Plašāku informāciju par Natura 2000 teritorijām, dabas tūrisma iespējām un ieteikumiem un kalendāru ar gaidāmajiem pasākumiem var apskatīt sadaļā Notikumu kalendārs.

Gan Andris Širovs, gan Gita Strode aicina, dodoties uz Natura 2000 tīkla teritorijām, pārvietoties tikai pa ceļiem un takām, neatstāt aiz sevis atkritumus un dabas skaistumu baudīt klusumā, jo tad būs lielāka iespēja ieraudzīt kādas retas putnu sugas pārstāvi, kādu dzīvnieku vai kukainīti. “Jāsaka, lielā mērā mēs esam nodrošinājuši to, ko prasa Eiropas Savienības tiesību akti, bet vēl ir darbi, kas jāpaveic, lai sasniegtie rezultāti būtu ilgstoši,” rezumē Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora pienākumu izpildītājs.

Aizsargājamo ainavu apvidus AUGŠZEME. Foto Jānis Zilvers

Vai Latvijā ir pārāk maz aizsargājamo teritoriju?

Pagājuši 20 gadi, kopš Latvija iestājās Eiropas Savienībā un pievienojās Natura 2000 aizsargājamo teritoriju tīklam. Kā Latvijai pa šiem gadiem gājis, kā izskatāmies uz kopējās Natura 2000 kartes un kas vēl paveicams, stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Sugu un biotopu aizsardzības nodaļas vadītāja Ilona Mendziņa.

Katrai valstij savi kritēriji

Eiropas Savienībā ir valstis, kurās ir daudzas, bet ļoti mazas Natura 2000 tīkla teritorijas; tie var būt pat nelieli zālāji ar noteiktiem augiem. Savukārt citas valstis Natura 2000 teritoriju tīklā ir iekļāvušas tikai dažus, bet ļoti lielus objektus, piemēram, trīs milzīgus nacionālos parkus. Latvijā Natura 2000 teritoriju tīklā ir gan ļoti lielas aizsargājamās dabas teritorijas, kā Gaujas Nacionālais parks, Ķemeru Nacionālais parks, Slīteres Nacionālais parks un Rāznas Nacionālais parks, gan arī ļoti mazas, piemēram, dabas liegums tikai 2 hektāru platībā. “Pirms 20 gadiem, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklam Natura 2000, te jau bija izveidoti vairāki simti aizsargājamu dabas teritoriju. Tolaik vēl vairākām teritorijām piešķīra aizsargājamo statusu un tās iekļāva kopējā Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā Natura 2000. Tagad mums jau ir  722 aizsargājamas teritorijas, no kurām  333 ietilpst Natura 2000 teritoriju tīklā,” pašreizējo situāciju raksturo Gita Strode.

Galvenais princips, pēc kura tiek veidots Natura 2000 teritoriju tīkls, – lai noteikti procenti vai proporcijas no Eiropas nozīmes sugām un biotopiem valstī ir aizsargāti, tāpēc dažādām dalībvalstīm atšķiras pieeja, kā tās veido īpaši aizsargājamās teritorijas. “Daļa dalībvalstu Natura 2000 teritoriju tīklā ir iekļāvušas teritorijas, kurās aizsardzība jānodrošina tikai vienai aizsargājamai sugai vai biotopam. Tad veidojas aizsargājamo teritoriju tīkls ar daudzām mazām teritorijām. Citas valstis izvēlas veidot lielas un kompaktas aizsargājamās dabas teritorijas, kurās aizsardzība vienlaikus tiek nodrošināta daudzām sugām un biotopiem. Šādas lielas aizsargājamas dabas teritorijas var salīdzinoši viegli izveidot apvidos, kur nav iespējams veikt saimniecisko darbību, piemēram, kalnos vai tundrā. Latvijā tā nevar, jo gandrīz katra aizsargājamā teritorija kaut kādā mērā ierobežo vai nu lauksaimniecisko, vai mežsaimniecisko darbību,” norāda Gita Strode. Tāpēc jau vēsturiski Latvijā aizsargājamo teritoriju veidošanai pieiet kompleksi, bieži vien vienā teritorijā mēģinot “iespiest” visu tur esošo aizsargājamo sugu un biotopu vajadzības. Šā iemesla dēļ Latvijā ir Natura 2000 tīkla teritorijas, kurās ir domāts gan par to, lai aizsargātu mežu, zālāju, ūdeņu biotopus, gan arī dažādas sugas (bezmugurkaulniekus, zivis, augus, putnus u. c.).

Kā Latvija izskatās uz Eiropas kartes

Patlaban Latvijai ir otrs mazākais Natura 2000 teritoriju pārklājums Eiropas Savienībā, tikai 11,5 % no valsts teritorijas, kamēr Eiropas Savienības valstīs tie ir vidēji 18 % no valsts platības. “Vēl mazāks Natura 2000 teritoriju tīkla pārklājums ir tikai Dānijā. Jāsaka gan, ka arī Somijā, Beļģijā un Zviedrijā tas ir nav būtiski lielāks, ap 12 %, bet vislielākais tas ir Slovēnijā – gandrīz 38 procenti,” Natura 2000 teritoriju tīklu uz Eiropas Savienības kartes uzskatāmi ataino Ilona Mendziņa. Šie skaitļi nenorāda, ka Latvija uz kopējā Eiropas Savienības dalībvalstu fona izskatās slikti vai labi, jo katrai valstij tomēr ir cita specifika, kā tā veido aizsargājamās teritorijas. Ilona Mendziņa stāsta, Latvija pēc teritoriju skaita šobrīd ir 21. vietā starp citām Eiropas Savienības valstīm, bet drīz vien Latvija Natura 2000 aizsargājamo teritoriju tīklu paplašinās vēl par 74 teritorijām. “Šie 74 dabas liegumi ir izveidoti viena konkrēta meža tipa – staignāju mežu – aizsardzībai. Izveidot aizsardzību šiem mežiem bija viens no Latvijas ilgus gadus neizpildītiem Natura 2000 mājasdarbiem. Nu tas ir paveikts!” norāda Ilona Mendziņa.

Ir jādomā par nākotni

Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā tikai 8 % no visas Latvijas platības bija aizsargājamas teritorijas. “Ja Latvija nebūtu pievienojusies Natura 2000 aizsargājamo teritoriju tīklam, domāju, ka mūsu aizsargājamo teritoriju platība nebūtu palielinājusies,” pārliecināta ir VARAM Sugu un biotopu nodaļas vadītāja. Viņa norāda – pateicoties Natura 2000 teritoriju tīklam, ir ne tikai palielinājies šo teritoriju skaits, bet tās ir arī labi apsaimniekotas, daudzas ir pieejamas sabiedrībai, tajās ir ierīkota tūrisma infrastruktūra. Tāpat ir iegūtas ļoti vērtīgas zināšanas. “Nesen noslēdzās dabas skaitīšanas projekts, kas mums ir devis ļoti daudz papildu informāciju par Latvijā aizsargājamām dabas vērtībām, turklāt ne tikai par tām, kuras īpaši meklējām, bet arī par citu vērīgu sugu atradnēm,” par paveikto gandarīta ir Ilona Mendziņa. Lai arī pagājuši jau 20 gadi, kopš Latvija pievienojās Natura 2000 teritoriju tīklam, joprojām rit darbs pie tā pilnveidošanas un pabeigšanas. Tiesa, šādi darbi ir jāpaveic arī citām dalībvalstīm.

Gita Strode norāda, ka Latvijā nav pabeigta Natura 2000 teritoriju izveide meža un zālāju biotopiem, nav pienācīgi aizsargāta sikspārņu suga Eiropas platausis, kā arī lapkoku praulgrauzis, smalkā najāda. Arī citām dabas vērtībām, lai tās saglabātu ilgtermiņā, vajag spēcīgāku aizsardzību. “Varam teikt, ka Latvijā šobrīd Natura 2000 teritoriju tīkls ir izveidots par 95 procentiem. Kad mēs šīs trūkstošās teritorijas būsim izveidojuši, tad sāksim sarunas ar Eiropas Komisiju, lai pārliecinātu, ka Latvijas aizsargājamo teritoriju tīkls ir pilnībā pabeigts. Tomēr, tā kā izvērtēta tiek katras sugas un biotopa aizsardzība, Eiropas Komisija var izlemt, ka aizsargājamo teritoriju tīkls ir jāpapildina vēl un vēl,” Natura 2000 teritoriju tīkla nākotni Latvijā ieskicē Ilona Mendziņa.

Arī Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode ir pārliecināta, ka no dabas saglabāšanas viedokļa vēl ir nepieciešams veidot jaunas aizsargājamās dabas teritorijas, jo Latvijā joprojām ir neaizsargātas vērtīgas biotopu un sugu koncentrēšanās vietas, kurās ir augsta bioloģiskā daudzveidība. “Kamēr tādas vietas nav oficiāli aizsargātas, tās ir pakļautas iznīcībai,” saka Gita Strode. Uzskatāms piemērs ir Latvijas dabiskās pļavas. “Ja mēs nebūtu pievienojušies Natura 2000 teritoriju tīklam, iespējams, būtu daudz vairāk tās izpostījuši, jo patlaban mēs ar dažādiem mehānismiem cenšamies tās nosargāt,” atzīst VARAM Sugu un biotopu nodaļas vadītāja Ilona Mendziņa.

Astoņzobu mizgrauzis. Foto Gilles San Martin. www.flickr.com

Egļu astoņzobu mizgrauzis – vai tikai drauds?

Pēdējā laikā bēdīgi slavens kļuvis egļu astoņzobu mizgrauzis – mazs kukainis, kurš apdraudot mūsu lielo un veco egļu audzes. Bet vai viss ir tik nepārprotami dramatiski, kā stāsta mežrūpnieki, jo informatīvajā telpā šobrīd dominē viņu viedoklis? Bet, ja raugāmies no otras – dabas daudzveidības pastāvēšanas – puses? Tad mizgrauzis ir vabole, kas mežā var būtiski mainīt lietu kārtību. Skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas vecākais eksperts Kristaps Vilks. 

Kāpēc pēdējā laikā egļu astoņzobu mizgrauzis ir tā savairojies? Iemesls – ilgāki sausu un karstu laikapstākļu periodi, kas veicina gan mizgraužu, gan arī citu kukaiņu vairošanos; tos apmierina augstāka temperatūra, kurā ātrāk norit vairošanās process. Tagad vienā gadā var būt vairākas kukaiņu paaudzes. Tiesa, tā Latvijā ir noticis arī iepriekš.

Taču ar augiem ir otrādi, piemēram, koku stresa apstākļi, ko rada ūdens trūkums, novājina. Apstākļu radītās sekas summējas, veidojot situāciju, ka mizgraužu kļūst vairāk, to populācija pieaug, un tieši novājināti koki kļūst par to barības bāzi.

Patiesībā astoņzobu mizgrauzis Latvijā vienmēr ir bijis un arī būs, jo ir mūsu mežu vietējā suga. Šobrīd Eiropas zinātnes telpā arvien vairāk nostiprinās viedoklis, kas mizgrauzi novērtē, ne tikai peļ; runa ir par mežaudzes mērķi. Visbiežāk tiek runāts par daudzmērķu mežsaimniecības un ekonomikas saistību. Saimnieciskajos mežos, kuru mērķis ir koksnes ražas iegūšana, egļu astoņzobu mizgrauzis ir problēma; vietās, kurās kaitēklis ir pārmēru savairojies, ir rūpīgi jāievēro noteiktas prasības tā ierobežošanai. Taču uz to var raudzīties no otras puses. Mežos – un šeit nerunājam tikai par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, bet arī par mežaudzēm, kas ir ārpus šīm teritorijām, sauktām par aizsargājamiem biotopiem – mizgrauža klātbūtne nav nekas satraucošs. Jo galvenais mērķis ir nodrošināt dabas daudzveidību, un tā ir saistīta ar meža neviendabīgumu – cik mežs ir strukturāli dažāds vecuma ziņā. Un tieši egļu astoņzobu mizgrauzis vairo meža dažādību, jo daļu koku paņem sev. Mežā tādās vietās veidojas atvērums, un tad jaunie kociņi, kuri tur sāk augt, pamazām ieņem savu vietu. Šādās “saliņās” patiešām koncentrējas dabas daudzveidība! Tā palielinās sugu daudzveidība! Katra ceturtā piektā mežā sastopamā kukaiņu – un ne tikai kukaiņu – suga saistīta ar atmirušo koksni vispār, ne tikai eglēm. Visi vecie, kritušie koki no meža nav jāizvāc, bet jāliek tie mierā, ļaujot dzīvot savu ierasto dzīvi.

Bet ko tad darīt tiem, kuri audzē mežu komerciāliem mērķiem? Par nākotnes mežaudzēm ir jādomā preventīvi. Ekonomiski egle ir viena no vērtīgākajām koku sugām, taču klimata pārmaiņas šādi turpināsies, tātad pastāvēs arī egļu astoņzobu mizgrauža risks, jo monokultūra vienmēr ir riska objekts. Tātad ir jānodala dažādu veidu meži – komerciālie un aizsargājamās teritorijas, kurās vienkārši neiejaucamies.

Ņemsim par piemēru klasiku – Bavārijas nacionālo parku, kas atrodas uz Vācijas un Čehijas robežas. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem nacionālajā parkā ik pa brīdim mēdz būt egļu astoņzobu mizgrauža masveida uzliesmojumi, bet mežaudzes, kurās mizgrauzis pabijis 90. gados, pastāv joprojām, un šajā mežā viss notiek. Mežs nav pazudis! Tāpēc mežā pēc šāda uzliesmojuma visu atstāt tā, kā ir, nav bīstami, izņemot buferzonu – meža ārējo malu, kur mizgraužus tiešām “pieskata” un ierobežo to migrāciju.

Ir jāņem vērā vēl kāds ļoti svarīgs aspekts: egļu astoņzobu mizgrauža populācijas straujas vairošanās risks ir saistīts tikai ar svaigi kaltušiem kokiem, jo šī vabole no kokiem pārtiek līdz brīdim, kamēr tiem ir miza. Nereti cilvēki, mežā ieraugot kritušās egles bez mizas, domā, ka tās ir bīstamas. Šādiem kokiem nav nekāda mizgrauža riska, jo kukaiņa tur vienkārši jau sen vairs nav! Mizgrauzis ir bīstams tikai tad, ja mežā sakraujam svaigi zāģētu koksni un ilgi to neizvedam. Tad gan tas mizgrauzim ir kā uzklāts dzīru galds! Tomēr nozāģēti un ilgi no meža neizvesti koki jau ir pavisam cita saruna – par apsaimniekošanu, nevis par egļu astoņzobu mizgrauzi.   

Raugoties no dabas aizsardzības skatpunkta, nevar atbalstīt viedokli par mizgrauzi kā katastrofu. Koksnes resursu ieguvē cilvēks un citi dabā dzīvojošie, tostarp mizgrauzis, vienmēr būs konkurenti. Tāpēc Latvijā ar domu par dabas daudzveidību ir jāveido gan aizsargājamo dabas teritoriju tīkls, gan jāparedz vieta saimniekošanai. Un ir jārīkojas tik gudri, lai vietas pietiktu visiem – gan cilvēkam, gan citām dzīvajām būtnēm. Arī egļu astoņzobu mizgrauzim.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.

Kas ir Natura 2000, un kā tā ietekmē mūsu dzīvi?

Saruna ar Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektora pienākumu izpildītāju Andri Širovu.

Kas ir Natura 2000?

Natura 2000 ir starptautisks aizsargājamo dabas teritoriju tīkls, kurā aizsargā Eiropā retas augu un dzīvnieku sugas un biotopus. Latvijā šādu teritoriju tīklu izveidoja pirms 20 gadiem, pievienojoties Eiropas Savienībai, proti, Eiropas kopīgajā aizsargājamo dabas teritoriju tīklā mēs iekļāvām arī savas – jau eksistējošās un  121 no jauna izveidoto teritoriju.  Kopumā Latvijā Natura 2000 tīklā ir 333 dabas teritorijas. Var teikt, ka Natura 2000 tīklā ir iekļautas vērtīgākās Eiropas dabas teritorijas, un šāds tīklojums nodrošina gan aizsardzības kopumu, gan līdzsvaru.

Kopumā Natura 2000 tīklā ir vairāk nekā 27 000 aizsargājamo dabas teritoriju, kas nodrošina aizsardzību aptuveni 1200 retu un apdraudētu sugu un 230 biotopu. Šīs teritorijas ir patvērums retām dzīvotnēm. Taču Natura 2000 tīkls nav tikai dabas aizsardzībai. No tā iegūstam gan mēs, cilvēki, gan ekonomika. Izveidotās teritorijas nodrošina būtiskus ekosistēmu pakalpojumus – tīru saldūdeni, aizsardzību pret plūdiem un krasta eroziju, pārtikā izmantotas dabas veltes, vietu rekreācijai un citus. Šīm teritorijām ir būtiska loma cīņā pret klimata pārmaiņām. Ir aprēķināts, ka aizsargājamās dabas teritorijas Eiropā nodrošina ekosistēmu pakalpojumus 200–300 miljardu eiro vērtībā gadā, kā arī nodrošina iztikas līdzekļus – 4,4 miljoni darba vietu ir tieši atkarīgi no veselīgām ekosistēmām.

Kā nosaka īpaši aizsargājamo dabas teritoriju statusu?

To nosaka Likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Likuma pielikumā ir visu Latvijas Natura 2000 aizsargājamo teritoriju uzskaitījums. Likums nosaka, kur atrodas dabas liegums, dabas vai nacionālais parks, kuru iekļauj Natura 2000 teritoriju tīklā. Visas likumā minētās teritorijas ir iekļautas Eiropas Natura 2000 kopējā sarakstā.

Kā Natura 2000 tīklā iekļauj jaunatklātas nozīmīgas dabas teritorijas vai sugas, kuras nepieciešams aizsargāt?

Aizvien tiek noteiktas jaunas dabas teritorijas, vērtības, sugas, biotopi, kas ir nozīmīgi ne tikai Latvijai, bet visai Eiropai. To nosaka divas Eiropas Savienības direktīvas – Putnu un Biotopu direktīva. Šie dokumenti ietver to sugu un biotopu uzskaitījumu, kuru dēļ būtu jāveido dabas teritorijas Natura 2000 tīklā. Mūsu pienākums ir regulāri monitorēt dabas teritorijas Latvijā, lai noteiktu, kādas vērtības, kādā apjomā un kvalitātē mūsu valstī ir, lai lemtu par jaunu aizsargājamo teritoriju izveidi vai esošo teritoriju aizsardzības statusa izmaiņām. Tālāk šie uz zinātniskajiem datiem balstītie rosinājumi tiek nodoti lēmējinstitūcijām. Ministru kabinetam ir jāvirza izskatīšanai saraksta papildinājumi, bet Saeimas kompetencē ir lemt, iekļaut vai papildināt šo sarakstu ar konkrētu dabas teritoriju.

Kā dabā apzīmē Natura 2000 teritoriju?

Natura 2000 teritoriju apzīmē ar logo, kurā divas dzērves lido pāri stilizētai ainavai. Šo zīmi izmanto dažādos informatīvajos materiālos, tostarp uz informācijas stendiem, nevis izvieto kā norāžu zīmi dabā. Latvijā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežu iezīmēšanai dabā tiek izmantota ozollapas zīme. To var redzēt arī pie dižkokiem.

Daļa zemju Natura 2000 teritoriju tīklā pieder valstij vai pašvaldībai, daļa – privātīpašniekiem. Ko tie drīkst darīt ar savu zemi?

Natura 2000 sarakstā privātās zemes nonāca dažādi. Jau pirms pievienošanās Eiropas Savienībai Latvijā pastāvēja savas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas, piemēram, Gaujas Nacionālais parks (dibināts 1973. gadā) vai Ķemeru Nacionālais parks (dibināts 1997. gadā). Gan toreiz, dibinot šos nacionālos parkus, gan tagad aizsargājamās dabas teritorijās, tajā skaitā arī Natura 2000 teritorijās, nav aizliegts pirkt vai pārdot zemi; arī to nosaka Likums par īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām. Tāpat šis likums paredz, ka zināmos gadījumos valstij ir pirmpirkuma tiesības, un, ja tas ir kas ļoti svarīgs un unikāls, valsts var izmantot šīs pirmpirkuma tiesības. Bet nav tā, ka īpašumi aizsargājamajās dabas teritorijās būtu izņemti no saimnieciskās aprites. Šīs teritorijas drīkst pirkt un pārdot, bet, protams, ir jāievēro noteikumi, kas aizsargā šo teritoriju. Un neatkarīgi no tā, vai tas ir vecais vai jaunais īpašnieks, aizsardzības un izmantošanas noteikumi paliek nemainīgi.

Kādi konkrēti ir šie saimniekošanas noteikumi Natura 2000 teritorijā?

Katra īpaši aizsargājamā dabas teritorija ir izveidota ar savu specifisko aizsardzības mērķi. Kāda sargā noteiktas dzīvotnes, kāda – konkrētas putnu vai dzīvnieku sugas, savukārt cita – Latvijai tipiskās ainavas. Līdz ar to arī nevaram runāt par vienādiem saimniekošanas nosacījumiem visās Natura 2000 teritorijās. Piemēram, lai saglabātu vienu no Latvijā visstraujāk izzūdošajām dzīvotnēm – bioloģiski vērtīgu zālāju ar daudzveidīgām skaistām puķēm un augiem –, to vajag regulāri pļaut vai noganīt, taču nedrīkst art, kultivēt, meliorēt, jo tas kaitē pļavas ekosistēmai. Aizsargājot purvu, purva ezeru, purva biotopu vai kādu purva dzīvnieku, nosusināšana un meliorēšana Latvijā būs aizliegta. Lai saglabātu bioloģiski vērtīgus mežus vai tajos mītošās putnu, dzīvnieku, kukaiņu un augu sugas, visbiežāk nebūs atbalstāmas kailcirtes, bet iespējamas rūpīgi pārdomātas izlases cirtes. Savukārt īpašumos, kas atrodas putnu aizsardzībai izveidotā teritorijā vai ir tai pieguļošā teritorijā, aprobežojumu būs daudz mazāk. Citiem vārdiem sakot, īpašniekam vienmēr būs liegts tīši iznīcināt vai bojāt to dabas vērtību, kuras dēļ šī konkrētā teritorija ir izveidota. Taču tas neaizliedz saimniekošanu kopumā, tikai maina saimniekošanas veidu, paredzot ieviest dabai draudzīgas un ilgtspējīgas metodes un risinājumus. Tāpēc ir būtiski saprast, kādu dabas vērtību aizsardzībai teritorija tiek izveidota.

Vai īpaši aizsargājamās teritorijās ir atšķirīgi nosacījumi konvencionālajai un bioloģiskajai lauksaimniecībai?

Latvijā šādu tiešu prasību diemžēl nav. Rezultātā ik gadu, veicot lauku putnu monitoringu, redzam negatīvu tendenci. Proti, līdzšinējās lauksaimniecības prakses un izmantoto metožu rezultātā būtiski cieš daba un bioloģiskā daudzveidība, par ko liecina lauku putnu skaita samazināšanās. Lauku putnu negatīvais indekss ir signāls, ka lauksaimniecības politika un metodes būtu strauji jāmaina. Tajā pašā laikā priecē vairāku nevalstisko organizāciju aktīvā darbība, ieviešot, testējot un popularizējot dažādas ilgtspējīgas un dabai draudzīgas saimniekošanas metodes. Un aizvien vairāk novērojams, ka mainās arī saimniekošanas metodes pēc pašu saimnieku iniciatīvas, gribot strādāt ilgtspējīgi. Piemēram, zālājos atgriežas ganāmpulki.

Lai šo pozitīvo tendenci veicinātu, Dabas aizsardzības pārvalde ir ieviesusi divas atbalsta programmas zemju īpašniekiem, Dzīvais mežs un Ziedu pļava, kas gan finansiāli, gan konsultatīvi palīdz saimniekiem ieviest augstāku dabas daudzveidības saglabāšanas standartu, nekā to paredz normatīvie akti.

Ko darīt, ja lauksaimniekam gadās negaidīta ķibele, piemēram, tam, ko audzēju, uzbrūk reta slimība, kas ierobežojama tikai ar spēcīgu ķīmiju? Pie kā vērsties pēc palīdzības?

Vispārējās prasības regulē Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kas attiecas uz visām dabas teritorijām Latvijā, tai skaitā Natura 2000 teritorijām. Ir teritorijas, kurām papildus šiem vispārējiem noteikumiem ir izstrādāti individuālie noteikumi, piemēram, Ķemeru Nacionālajam parkam. Tie ir specifiskāki un konkrētāki. Vērtējot iespējamās darbības, būtu jāraugās uz aizsargājamās teritorijas kategoriju – vai tas ir nacionālais parks, dabas parks, dabas liegums, ainavu apvidus vai kas cits. Katrai kategorijai ir atšķirīgs aizsardzības līmenis. Taču jāņem vērā, ka ne visas situācijas ir atrunātas normatīvajos aktos. Ja ir izveidojusies situācija, kura noteikumos nav iztirzāta, vai noticis kas neprognozējams, vienmēr var prasīt padomu Dabas aizsardzības pārvaldei, Valsts vides dienestam, Lauku atbalsta dienestam (lauksaimniekam) vai Valsts meža dienestam (mežsaimniekam). Kompetentās iestādes tad vērtēs, vai situācija un potenciālais risinājums nav pretrunā ar aizsardzības un izmantošanas noteikumiem, kā arī dabas teritorijas izveidošanas mērķiem. Ja gadījums ir komplicēts, iespējams, būs nepieciešams dabas eksperta slēdziens. Taču, ja tiek secināts, ka izraudzītās darbības neradīs būtiski nelabvēlīgu ietekmi uz dabas teritoriju, ir pieļaujami dažādi scenāriji. Ja saimniekam pašam nav laika vai pacietības iedziļināties noteikumos, vienmēr var vērsties pēc padoma Dabas aizsardzības pārvaldē.

Kā un cik regulāri tiek kontrolētas Natura 2000 teritorijas?

Reizi sešos gados mums ir jāziņo Eiropas Savienības atbilstīgajām struktūrām, kā Latvijā kopumā veicas ar dabas aizsardzību, un par konkrētu sugu un biotopu aizsardzību. Tas sniedz pārskatu par Natura 2000 teritoriju izmantošanu, apsaimniekošanu, dabas vērtību saglabāšanu un atjaunošanu. Lai šos datus nodrošinātu, Dabas aizsardzības pārvaldes valsts vides inspektoru un ekspertu ikdienas pienākums ir regulāra aizsargājamo dabas teritoriju apsekošana. Reaģējam arī uz sūdzībām, kurās bieži ziņo par aizdomīgām darbībām kādā dabas teritorijā, piemēram, pēkšņi uzsāktu būvniecību vai mežizstrādi, nocirstu dižkoku vai ko citu. Inspektori noskaidro, kas notiek konkrētajā teritorijā, un izvērtē, vai darbības, par ko saņemtas sūdzības, ir likumīgas.

Nesen noslēdzās Dabas aizsardzības pārvaldes īstenotā dabas inventarizācija jeb dabas skaitīšana. Tā ļāva apzināt reālo situāciju par to, kas, kādā apjomā un kādā kvalitātē mūsu dabā ir atrodams, tādējādi turpmākos lēmumus par aizsardzības režīma palielināšanu vai samazināšanu balstot reālos datos. Papildus tam iegūtie dati sniedz ieskatu kopīgajās tendencēs, ar kurām, iespējams, nāksies saskarties kādai sugai vai biotopam, ja to stāvoklis pasliktināsies. 

Paralēli šim katrā Natura 2000 teritorijā pārvalde veic dažādu sugu un biotopu monitoringus, lai pārliecinātos, vai Eiropas nozīmes aizsargājamo teritoriju mērķi ir sasniegti, proti, vai ir nodrošināts labvēlīgs aizsardzības statuss, vai aizsargājamo sugu populācijas un biotopu platības ir stabilas un palielinās.  

Kuri ir lielākie noteikumu pārkāpēji? Saimnieciskās darbības veicēji vai atpūtnieki?

Lielākā daļa dabas aizsargājamo teritoriju, arī Natura 2000, apmeklētājiem ir pieejamas. Pērn tajās ir pabijuši vairāk nekā seši miljoni apmeklētāju, kas rada būtisku slodzi šajās teritorijās. Atstāti atkritumi, neatļautās vietās kurināta uguns vai celtas teltis, pārvietošanās ārpus iezīmētajiem ceļiem vai takām ir biežākie ikdienas pārgājienu mīļotāju pārkāpumi. Gadās, ka dažādu pasākumu organizētāji, piemēram, skriešanas vai velobraukšanas sacensību rīkotāji, nav pasākumu vai maršrutu saskaņojuši ar Dabas aizsardzības pārvaldi, kaut arī tas ir obligāts pienākums, jo ne visās aizsardzības zonās atļauta intensīva slodze, kādu rada publisks pasākums. Skaņošanas laikā tiek izvērtēts sacensību maršruts un tā ietekme uz dabu un tad lemts par atļauju rīkot pasākumu konkrētajā vietā. Tiesa, vairums pārkāpumu ir risināmi sarunu ceļā un izglītojot sabiedrību. Taču saskaramies arī ar nopietnākiem un apzinātiem pārkāpumiem – aizsargājamu zivju sugu zveju lieguma laikā, neatļautu mežsaimniecisko darbību, dižkoku nozāģēšanu vai bojāšanu. Šādās situācijās iesaistām Valsts policiju. Par būtiskiem kaitējumiem dabas teritorijām tiek piemērots arī naudas sods un kriminālsods.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.

Invazīva suga lupīna. Foto Andris Soms

Mūsu mērķis ir saimniekot draudzīgi dabai

“Latvijā ir tik bagātīga un daudzveidīga daba, tik daudz vērtīgu augu, bet daudzi tos nenovērtē,” saka Jānis Ķesa. Viņš savā bioloģiskajā saimniecībā augošos savvaļas augus iemanījies izmantot kopjošās kosmētikas un ziedūdeņu ražošanā uzņēmumā “Dabba Cosmetics”, un no tiem top arī atspirdzinoši dzērieni, ko var nobaudīt Jāņa bārā “Trimpus” Cēsīs.

Kvalitatīvi produkti no vērtīgiem augiem

“Viss sākās ap 2010. gadu, kad bijām izdomājuši, ka vēlamies radīt kvalitatīvu produktu – ziedūdeņus – no Latvijas savvaļā sastopamiem augiem un piedāvāt tos ne tikai vietējā tirgū, bet arī eksportēt,” darbošanās pirmsākumus atminās Jānis. Ar šo produkciju viņš vēlējies izcelt tieši Latvijas dabas bagātību, jo, ceļojot pa dažādām pasaules valstīm, redzējis, cik ļoti vietējie iedzīvotāji novērtē tur augošos augus, kamēr pie mums vairums sajūsminājās par to, kas atceļojis no Francijas, Amazones džungļiem, Āfrikas vai Himalajiem, nevis par augiem no pašu pļavām un mežiem. “Mani tas vienmēr ir pārsteidzis. Uzskatu, ka Latvijas augu daudzveidība ir liela vērtība, kas noteikti jāizmanto. Turklāt vairumam šo augu ir arī ļoti superīgas īpašības.” Jānis atzīst – kopš viņam ir šī pārliecība, viņš pie tās turas, nemitīgi darbojas un attīstās.

Otra lieta, par ko radošais uzņēmējs bija pārliecināts, – ka produktiem jābūt kvalitatīviem, tāpēc izejvielas viņš vēlējās iegūt tikai no svaigiem augiem. Tos nolēma ievākt Jāņa ģimenes īpašumā netālu no Cēsīm. Vēl viens kvalitātes rādītājs tolaik bija arī tas, ka produktu sastāvdaļas ir iegūtas no bioloģiskās saimniecībā augošiem augiem. Lai sasniegtu šo mērķi, īpašumam, kurā ievāca augus, bija jāiegūst bioloģiskas lauksaimniecības sertifikāts.

Tās nav nezāles, bet vērtīgi augi!

“Es nekad neesmu saimniekojis citādi kā tikai dabai draudzīgi, tomēr rēķinājos, ka pēc tam, kad būsim ieguvuši bioloģiskas saimniecības sertifikātu, iespējams, nāksies saskarties ar dažādiem ierobežojumiem vai aizliegumiem. Bijām gatavi pielāgoties jaunajai situācijai, bet… Mūsu saimniekošanas metodēs itin nekas nemainījās, nekādus aizliegumus mēs neizjutām un joprojām neizjūtam. Visus šos gadus, kopš oficiāli saimniekojam bioloģiski, esam turpinājuši saimniekot tāpat kā iepriekš.” Jānis gan piebilst, ka saimniecībā neaudzē graudaugus vai milzīgas platības ar kādu monokultūru, kas ir specifiski jāmēslo un jāapstrādā ar augu aizsardzības līdzekļiem. “Mūsu saimniecībā aug Latvijai raksturīgi augi, kuri tur ir auguši, zēluši un plaukuši vienmēr. Kādam no malas varbūt šķiet, ka mēs par savu zemi nerūpējamies, jo visapkārt tikai nezāles. Bet tas tikai tāpēc, ka viņš nezina, ka liela daļa šo nezāļu patiesībā ir vērtīgi savvaļas augi – sastāvdaļas mūsu produktiem.”

Un produktu, kuros izmantot šos savvaļas augus, Jānim ir ļoti daudz. Drīz vien pēc tam, kad “Dabba Cosmetics” ziedūdeņi bija palaisti tirgū, tika radīta arī kopjošā kosmētika gan sievietēm, gan vīriešiem, un 2018. gadā Cēsīs durvis vēra bārs “Trimpus”, kurā var iegādāties limonādes, kombučas un stipros alkoholiskos dzērienus, kas tapuši no Jāņa saimniecībā augošajiem augiem, piemēram, absintu ar apiņiem, burbona mucā noturētu asinszāles uzlējumu, skuju kolu, vērmeļu toniku, džinu ar kalmes sakni. “Pamatīgi izzinot kādu augu, tā īpašības un garšas,  ir tikai loģiski, ka rodas vēlme iegūtās zināšanas likt lietā, tāpēc man vienmēr ir jaunas idejas. Turklāt mums ir pieejami visi resursi, lai tās īstenotu.”

Saimnieko dabai draudzīgi

“Mūsu mērķis ir radīt foršu produktu, saimniekojot atbildīgi pret dabu, tāpēc ikreiz, kad dzimst ideja par kādu jaunu produktu, vispirms izpētām, vai ar saviem plāniem nenodarīsim tai pāri. Vienmēr domājam, cik daudz, kad un kādus augus varam ievākt. Nekad neņemam tos augus, kuru ir ļoti maz, jo, ja mēs savāksim to pašu mazumiņu, iespējams, augs nespēs atjaunoties un iznīks.” Tāpēc daļu augu, kas aug saimniecībā, izmanto tikai kosmētikas produktu ražošanai, citus tikai dzērieniem, bet tos, kuru ir vairāk, – visur, kur vien nepieciešams. Jānis atzīst, ka ir daži augi, par kuriem īpaši rūpējas, citādi to būtu ļoti maz, piemēram, asinszāli viņi no savvaļas ir “pārnesuši” arī uz lauksaimniecības zemi. Tomēr pārsvarā saimniecībā ir tādi augi, kurus liek mierā – “lai aug paši savā vaļā, tāpat, kā tas ir bijis laiku laikos”.

Lai gan Jāņa Ķesas saimniecība nav iekļauta Natura 2000 aizsargājamo dabas teritoriju tīklā, nozīmīga ir arī dabas aizsardzība un dabai draudzīga saimniekošana ārpus aizsargājamām dabas teritorijām, tā ir svarīga konektivitātei jeb ekosistēmu savienojamībai.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.

Dabas aizsardzības pārvalde (pārvalde) aicina ikvienu Latvijas uzņēmumu iesaistīties akcijā “Samīļo Latviju”, kļūstot par “krustvecāku” kādai no īpaši aizsargājamajām dabas teritorijām, kas iekļautas Natura 2000 dabas teritoriju tīklā.

Latvija šogad atzīmē 20. gadadienu kopš pievienošanās Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklam Natura 2000. Jau vairākus mēnešus notiek dažādas aktivitātes, lai veicinātu šī tīkla atpazīstamību un skaidrotu tā nozīmi. Turpinot pārvaldes veiksmīgo sadarbību ar Latvijas uzņēmējiem, ir sākts projekts “Samīļo Latviju” jeb dabas “krustvecāku” kustība. Ikvienai kompānijai tā ir iespēja veidot piesaisti kādai no Latvijas īpašajām dabas teritorijām, uzņemoties rūpes par tās apsaimniekošanu, sakopšanu un uzturēšanu. Uzņēmums var veidot jēgpilnus kolektīva saliedēšanās pasākumus, gan praktiski pieliekot roku pareizā aizsargājamo teritoriju apsaimniekošanā, gan arī iegūstot vērtīgas zināšanas par Latvijas dabas bagātībām un to aizsardzību.

Kļūstot par “krustvecāku”, uzņēmums apņemas par šo teritoriju rūpēties regulāri, tātad vismaz reizi gadā speciālistu uzraudzībā veikt nepieciešamos darbus bioloģiskās daudzveidības, ainavas vai dabas tūrisma nodrošināšanai. Projektā var iesaistīties gan lielās kompānijas, gan pavisam nelieli uzņēmumi, kuros ir tikai daži darbinieki, izvēloties atbilstošu teritoriju.

“Darbi dabā ir veicami visu gadu. Atkarībā no sezonas iespējams sniegt ieguldījumu invazīvo sugu apkarošanā, krūmu radītā apauguma novākšanā, siena vai niedru pļaušanā un vākšanā, ūdensteču atbrīvošanā un citos svarīgos darbos, kur nepieciešams daudz darbaroku. Uzņēmumiem šī ir iespēja ne tikai paveikt kādu būtisku darbu dabas vērtību saglabāšanai, bet arī saliedēt kolektīvu. Iespējams, darbi dabā var kļūt par lielisku alternatīvu sporta spēlēm un citiem dārgiem kolektīva tuvināšanas un kolēģu iepazīšanas pasākumiem,” saka pārvaldes Komunikācijas un dabas izglītības nodaļas vadītāja Elīna Ezeriņa.

Savu dalību projektā “Samīļo Latviju” jau apstiprinājuši vairāki uzņēmumi, bet pirmā teritorija, kas ieguvusi savus “krustvecākus”, ir Zvārtes iezis. Augusta beigās tajā notika pirmā talka – pārvaldes ekspertu uzraudzībā tur rosījās populārā kafejnīcu tīkla “Ezītis miglā” kolektīvs, atbrīvojot pļavas no invazīvajām Kanādas zeltslotiņām, upes piekrasti – no krūmāju apauguma, kā arī tūristu iecienītas takas – no vēja gāztiem kokiem.

Pieredzē par iesaisti projektā dalās zīmola “Ezītis miglā” līdzīpašnieks Ernando Gamarra: 

Lai arī mums šis ir ļoti saspringts laiks, jo skolas sākums ēdināšanas uzņēmumiem ir viens no karstākajiem periodiem, tomēr nolēmām, ka šajā kustībā ir jāiesaistās, un esam par to ļoti priecīgi. Šis ir ideāls kolektīva saliedēšanās pasākums – mēs ne tikai devāmies dabā, bet arī kārtīgi pastrādājām, apguvām jaunas iemaņas un zināšanas. Domāju, ka arī turpmāk talkas lieliski varētu apvienot ar uzņēmuma sapulcēm.

Zvārtes iezis ir ļoti skaista vieta, lieliskas pastaigu takas, un zīmīgi, ka blakus ir arī Miglas iezis, kas lieliski saskan ar mūsu zīmolu.

Noteikti iesaku citiem uzņēmumiem pievienoties dabas “krustvecāku” kustībai, jo tas ir gan vērtīgi, gan arī izdevīgi, jo palīdz veidot ciešākas attiecības, iepazīt citam citu atšķirīgos apstākļos, turklāt izdarīt labu darbu. Paldies pārvaldei par ideju, un ceru, ka šī kustība ies plašumā!

Par Natura 2000

Natura 2000 teritoriju tīkla izveide Latvijā pirms 20 gadiem, īstenojot Eiropas Savienības Biotopu direktīvu, spēlējusi izšķirīgu lomu, lai saglabātu Latvijas dabu un tās daudzveidību. Dalība Eiropas aizsargājamo teritoriju tīklā ļāvusi piesaistīt Eiropas Komisijas vides un klimata programmu finansējumu, atjaunojot un saglabājot tādas dabas vērtības kā bioloģiski vērtīgi zālāji, upju straujteces, mitrāji, palienes un meži. Pateicoties piesaistītajam starptautiskajam finansējumam, īstenots vēsturiski lielākais dabas vērtību inventarizācijas projekts valstī – “Dabas skaitīšana”, kas aktualizējis izaicinājumus dabas vērtību aizsardzībai. Savukārt pārvaldes izveidotā dabas tūrisma infrastruktūra un dabas izglītības centri veicina sabiedrības izpratni par dabu un tās aizsardzības nozīmi. Pārvalde pastāvīgi strādā, lai tūrisma attīstība īpaši aizsargājamās dabas teritorijās būtu ilgtspējīga. Piemēram, Ķemeru Nacionālajam parkam jau trešo reizi piešķirts Eiropas ilgtspējīga tūrisma hartas apliecinājums. Starp pazīstamākajām Natura 2000 aizsargājamajām teritorijām Latvijā minami Gaujas, Slīteres, Rāznas un Ķemeru Nacionālais parks, kā arī Moricsalas un Teiču dabas rezervāts.

Uzņēmēji, kas vēlas iesaistīties projektā vai saņemt papildu informāciju, to var izdarīt, rakstot uz e-pastu [email protected]. Vairāk informācijas par Natura 2000: sadaļā Dižvietu krustvecāki.

Mēs vienmēr esam lepojušies un priecājušies par Latvijas skaistajiem mežiem, un uzskatām tos par īstu bagātību, jo citās valstīs tādu mežu kā pie mums nemaz nav. Braucot pa Latvijas ārēm vai dodoties sēņot un ogot, var pamanīt arvien jaunus izcirtumus, un tas rada satraukumu, ka īstu mežu Latvijā kļūst arvien mazāk. Savukārt, papētot statistikas datus, var redzēt, ka mežu platības nesarūk. Tomēr satraukumam ir pamats, jo mainās mežaudžu vecuma struktūra un meža bioloģiskā daudzveidība.

Statistika ir pareiza

Dabas aizsardzības pārvaldes mežu biotopu eksperte Sandra Ikauniece norāda, ka kopējā statistika par mežu teritorijām Latvijā ir visnotaļ pareiza, bet tikai tad, ja runā par zemes kategoriju “mežaudze”. “Visa Latvijas zeme ir sadalīta zemes kategorijās, un viens no oficiālajiem iedalījumiem ir meža zeme, kurā arī ir dažādas kategorijas, piemēram, pārplūstoši klajumi un purvi, ko neviens neuzskata par mežu, un arī mežaudzes, kurās aug, ir sākuši augt vai potenciāli augs koki, kas var pārsniegt piecu metru garumu.” Eksperte stāsta, ka pie mežaudzēm pieskaita vecus mežus un vidēja vecuma mežus, “šķidrus” mežus, kuros ir maz vecu, bet daudz jaunu koku, tāpat arī tādus mežus, kuros kārtīga meža nemaz nav, piemēram, jaunaudzes un izcirtumus, kur nesen ir nocirta kailcirte un ir jau veikta augsnes sagatavošana meža stādīšanai. “Pēc meža statistiskās inventarizācijas datiem, kuru aprēķinos ņem vērā ne tikai zemes kategorijas, bet arī to, kas ir redzams dabā, mežaudžu platība ir vēl lielāka, jo šeit pie meža pieskaita arī aizaugušās lauksaimniecības zemes, kas oficiāli nav noformētas kā mežs.” 

Vecie meži sarūk, jaunie paplašinās 

Sandra Ikauniece atklāj, ka pašlaik ir satraukums un diskusijas par meža vecuma struktūru, jo Latvijā ir ļoti liels jauno mežo īpatsvars. Vecie meži ir izcirsti, to vietā ir jaunaudzes, turklāt privātīpašnieki un uzņēmēji naski apmežo bijušās lauksaimniecības zemes. Šo procesu ir veicinājis Eiropas struktūrfondu finansējums, jo meža ieaudzēšanai tika novirzītas lielas naudas summas. “Diemžēl tāpēc ir izveidojusies absurda situācija – izmantojot Eiropas struktūrfondu naudu apmežošanai, Latvijā tiek iznīcināti bioloģiski vērtīgo zālāju biotopi. Eiropas Savienība par to mums aizrāda, jo par šādu saimniekošanu var draudēt nepatikšanas. Tā drīz vien var pienākt brīdis, kad Eiropas struktūrfondu naudu nāksies tērēt tam, lai iznīcinātos dabiskos zālājus atkal atjaunotu.” 

Pašlaik apmežošanas ierobežojumi skar tikai daļu meliorēto, lauksaimniecībai īpaši nozīmīgo vai bioloģiski vērtīgo teritoriju, bet atmatās un bijušajās lauksaimniecības zemēs, kas nav iekļautas kādā no aizsargājamajām teritorijām un kurās nav noteikti aizliegumi apmežošanai, meža stādīšana ir ļoti aktuāla. Par bijušās lauksaimniecības zemes apmežošanas procesu sāk satraukties arī dažas pašvaldības un domā, kā ar teritorijas plānojumiem šo tendenci nobremzēt. Līdz ar to, ja uz papīra redzam, ka no visas Latvijas teritorijas 54,7 % ir meži (pēc Valsts meža dienesta datiem, 2023), būtu maldīgi domāt, ka tie visi ir skaisti meži ar lieliem kokiem. Patiesībā 32,3 % visas mežaudžu teritorijas ir jaunaudzes, 15,1 % – briestaudzes, 32,2 % – vidēja vecuma audzes un tikai 20,4 % – pieaugušas audzes. “Pie pieaugušām audzēm ļauj pieskaitīt jau 50 gadu vecas apses vai 100 gadu vecas priežu audzes, jo tāds ir šo audžu ciršanas vecums. Bet patiesībā šis vecums, kad audze skaitās pieaugusi un to var nocirst kailcirtē, ir vēl ļoti tālu no ekoloģiskā termina “vecs mežs”. 20,4 % pieaugušu mežu var izskatīties ļoti daudz, bet patiesībā bioloģiski vecu, vērtīgu mežu ir krietni mazāk, jo tā pati apšu audze savu lielāko ekoloģisko vērtību iegūst tikai pēc 80 gadu vecuma, savukārt priedēm tie ir vismaz 140 gadi,” skaidro speciāliste. 

Kas aug mežā?

Mežu biotopu eksperte atklāj, ka Latvijā meži dabiski aug ļoti labi, – tiklīdz mežaudze nocirsta kailcirtē, tur sasējas bērzi, apses un egles. “Bieži vien tiek uzsvērts, ka mežu cērt, bet paskat, cik ļoti daudz arī atjauno! Uzskatu, ka meža atjaunošana nav nekas tāds, ko vajadzētu īpaši izcelt. Jauki, ka ir iestādīts miljoniem kociņu, bet miljoniem kociņu izaugtu arī tāpat.” Viņa norāda, ka noteiktu koku sugu stādīšanai ir ekonomisks mērķis, bet ekoloģiski tas nav ļoti būtiski. “Mākslīgā atjaunošana ir vērsta uz to, lai konkrētā vietā augtu tādas koku sugas, kas meža saimniekam ir ekonomiski interesantākas, pievilcīgākas. Dabiski izcirtumā ar laiku veidotos mistrota bērzu un apšu audze ar eglēm otrajā stāvā, bet komerciāliem mērķiem uzreiz var iestādīt egli, lai būtu nevis jauktu lapu koku mežs, bet egļu tīraudze. 

Latvijā daudz stāda bērzus, īpaši bijušajās lauksaimniecības zemēs; izcirtumos tas arī pats labi ieaug. Joprojām ļoti populārs stādāmais materiāls ir egles. Savukārt priežu jaunaudžu platības samazinās, jo priežu mežus ir viegli nocirst, bet ļoti grūti ieaudzēt. Valsts mežos tas vēl kaut cik sekmīgi izdodas, bet privātajos iet daudz grūtāk. Priedei ir nepieciešami specifiski augšanas apstākļi, turklāt tā ļoti garšo meža zvēriem, tāpēc ir jāiegulda daudz darba, lai koks izaugtu.” 

Mežs ir, bet nav

Sandra Ikauniece saka: “Ja mēs skatāmies statistiku pēc meža inventarizācijas datiem, šķiet, ka situācija nav tik traka, jo mums it kā ir pietiekami daudz veco mežu – gan simtgadīgas egļu audzes, gan simtgadīgas bērzu birzis. Bet tas ir tikai formāli, uz papīra.” Viņa zina teikt, ka dzīvē šajos mežos – un bieži vien arī tajos, kas atrodas aizsargājamās dabas teritorijās, – ir veikta saimnieciskā darbība: cirsti koki, ir veikta sanitārā vai izlases cirte, kad daļa koku ir “izņemti” ārā. Ļoti bieži šādas cirtes ir dabas parkos, ainavu apvidos un citās aizsargājamās teritorijās, jo pēc Ministru kabineta noteikumiem tur nav atļautas kailcirtes, bet drīkst veikt izlases vai sanitārās cirtes, un zemes īpašnieki to izmanto. “Ciršanas rezultātā no meža tiek izvesta ārā daļa veco koku, arī kalstošie, bojātie koki, kas no mežsaimnieciskā viedokļa ir nevajadzīgi, bet no dabas viedokļa tās ir bioloģiski vērtīgas struktūras, ko mežs ir zaudējis. Mežs paliek pliks un nabadzīgs. Šādā vietā, piemēram, viena hektāra nogabalā tiek atstātas desmit vecas egles, un tas ir arī viss, kas palicis pāri, jo bioloģiski vērtīgā vecā meža sistēma ir iznīcināta.”  

Arī dabas skaitīšanas rezultāti rāda, ka situācijā Latvijas ir ļoti slikta. Tie atklāj, ka daudzās aizsargājamās dabas teritorijās, kur uz papīra ir veci meži, patiesībā nav neviena, pat ne vismazākā, Eiropas Savienības nozīmes aizsargājama biotopa. “Kāds paradokss – ir dabas parks ar it kā vecu mežu, bet tajā nav biotopu! Kā gan tie skaitītāji varēja tos neieraudzīt? Bet viņi neko nav palaiduši garām, jo šajās teritorijās ir veikta koku ciršana – bijusi izlases cirte, un tas, kas tur iepriekš ir bijis, tagad ir iznīcināts.”

Vai paspēsim nosargāt?

Sandra Ikauniece atzīst, ka mums jau tagad ir ļoti daudz piemēru, kuriem nevajadzētu sekot, piemēram, Vestienas aizsargājamo ainavu apvidus, kur gandrīz nav palikuši bioloģiski vērtīgi meži, kuros būtu Eiropas Savienības nozīmes biotopi. Tur bija intensīva mežsaimnieciskā darbība, ko atļāva normatīvie akti. “Tas pats arī Ventas ielejā – tā ir iznīcināta! Tur bija biotopi – lielās platībās biotops “Veci vai dabiski boreāli meži” –, bet pēc intensīvas izlases cirtes gandrīz visi ir iznīcināti. Arī Abavas ieleja ar brīnišķīgajiem priežu mežiem, kuros bija skaisti biotopi, – tur bijušas intensīvas izlases cirtes, pēc kurām biotopu vairs nav. Uz papīra mums ir 150 gadu vecas priežu audzes, bet dzīvē šajā vietā ir tikai retas vecas priedes. Mežs ir iztīrīts tukšs! Tā ir milzīga problēma ļoti daudzās aizsargājamās dabas teritorijās, jo biotops ir iznīcināts, likumu nepārkāpjot.” 

Ja mēs gribam, lai Latvijā ir veci, skaisti, bagātīgi meži ar Eiropas Savienības nozīmes biotopiem, ir jāmaina normatīvie akti. “Maziem soļiem jau virzāmies pareizajā virzienā, bet vai likumus izdosies grozīt, pirms visi vecie meži būs izzāģēti? Mēs jau varam saplānot, kā kādā aizsargājamā teritorijā sargāsim biotopus, bet nākamajā dienā šajā teritoriju var izsniegt ciršanas atļauju… Ļoti svarīgi ir saglābt to, kas mums ir, bet joprojām pastāv lielais jautājums – vai mēs paspēsim to nosargāt?” saka Sandra Ikauniece.

Raksts pārpublicēts no jauns.lv

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.

Gandrīz pirms 30 gadiem Gunta un Andris Gavari Virešu pagastā iegādājās māju un zemi. Tolaik viņi pat iedomāties nevarēja, ka šeit kādreiz būs tik skaistas dabiskās pļavas, par kurām ģimene rūpēsies un iemīlēs tās no visas sirds.

Nopirka pļavas ar dadžiem, nātrēm un suņuburkšķiem

Īpašums atrodas Gaujas krastos uz kāpas. Andris stāsta, ka zeme te ir ļoti smilšaina, lauki mazi, šauri, nelīdzeni, tāpēc labi der govju ganīšanai un dažas pļavas arī siena pļaušanai. Aptuveni 78 hektāri no 200 hektāru lielā īpašuma ir iekļauti Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000. “Kad zemi nopirkām, tajā laikā vēl neviens par aizsargājamām teritorijām pat nerunāja, turklāt tolaik, redzot laukus, neizskatījās, ka šeit varētu būt skaistas pļavas ar lielu bioloģisko daudzveidību. Kolhozs vairs neeksistēja, neviens cits vēl nebija sācis šeit saimniekot, un visur bija saaugušas milzīgas nātres, dadži un suņuburkšķi. Pāris lauki bija uzarti un pamesti, neko neiesējot, citi lauki gadiem ilgi nepļauti,” atminas saimnieks. Viņš atklāj, ka toreiz viņam neesot bijis konkrēta mērķa, ko iesāks ar nopirkto zemi, bet zinājis, ka viņam šo zemi vajag. Toties tagad Andris ir ļoti apmierināts ar savu tā brīža lēmumu.

No Guntas Gavares Facebook konta:

Divpadsmitais pļavas stāsts. Stāsts par iemīlēšanos

No brīža, kad pārcēlāmies uz dzīvi laukos, mans Andruks pleķīti pie pleķīša, kā liekot puzles gabaliņus, mērķtiecīgi ir iegādājies zemi abpus Gaujas krastiem. Vēl tobrīd tā īsti pat nenojaušot, ka kļūsim par lauksaimniekiem. Un te nu jāatzīst, ka savās pļavās sākotnēji iegriezāmies vien dažas reizes gadā. Līdz brīdim, kad kopā ar Latvijas Dabas fondu sākām realizēt projektu par Ziemeļgaujas ielejas apsaimniekošanu un tās vērtību saglabāšanu, kurā mēs tikām pie 16 gotiņām un buļļa. Tā nu, apraugot lopiņus, gādājot tiem barību vai pārbaudot aplokus, pļavās nācās iegriezties arvien biežāk un biežāk. (..) Tā īsti pat nesaprotu, kurā mirklī tas notika, bet zinu droši, ka esmu nu tā līdz ausīm iemīlējusies savās pļavās!

Mērķis – saimniekot dabai draudzīgi

Kad zeme bija iegādāta, Gavari domājuši, kā labāk to apsaimniekot un kopt. Pāris gadu pļavās pļāvuši sienu un gatavojuši skābsienu, ko pēc tam centušies pārdot, bet nekas labs neesot sanācis, tāpēc izlēmuši iegādāties govis. Lopi ganījās daļā pļavu un apēda arī sienu un skābsienu. “Domājot par dabu, mēs cenšamies saimniekot pēc labākās sirdsapziņas, bet, ja paskatāmies uz tām pļavām, kur ir bioloģiskā daudzveidība, tad no lauksaimnieciskā viedokļa paveras pavisam cits skats. Šajās pļavās ir ļoti, ļoti niecīga zāles masa, jo tur nedrīkst ne mēslot, ne uzlabot augsni, ne piesēt klāt kādu kultūru, lai zāle būtu leknāka. Turklāt ar katru gadu zāles masas paliek arvien mazāk un mazāk. Protams, daudz izdevīgāk būtu sēt labību, tomēr man un ģimenei labāk patīk ziedošas pļavas nekā rudzu lauki. Kaut gan rudzu lauks arī ir skaists,” saka Andris. Saimnieks norāda, ka viņi rūpējas ne tikai par tām pļavām, kas ir iekļautas īpaši aizsargājamajā teritorijā, bet cenšas darīt visu iespējamo, lai arī citās īpašuma pļavās ar katru gadu būtu arvien lielāka bioloģiskā daudzveidība.  

Lai nozied un izsējas

Cilvēki lūkojas uz skaistu pļavu un domā, ka tā tāda ir izveidojusies pati, bet Andris norāda – lai pļavās būtu liela augu daudzveidība, ļoti svarīgi ir tās pareizi kopt. Dabiskās pļavas nevar pļaut divas reizes gadā kā parastās pļavas, tās nedrīkst pļaut agri, jo jāgaida, lai augi nobriest un izsējas sēklas. “Pļavas, kurās nav bioloģiskās daudzveidības, pļaujam pirmās, aizsargājamajā teritorijā iekļautās – pašas pēdējās. Jāteic gan, ka no tām iegūtais siens vairs nav tik kvalitatīvs, toties tajā ir ļoti daudz visvisādu zālīšu, kas lopiem nāk tikai par labu,” saka Andris. Ja pļavā ir pavisam neliela zāles masa, saimnieki atstāj to nepļautu, lai sēkliņas var labāk izsēties.

No Guntas Gavares Facebook konta:

Desmitais pļavas stāsts. Stāsts par pacietību

Kā jau katrs kārtīgs saimnieks, tā arī mēs, vasaru gaidot, esam gatavi lielākajam vasaras izaicinājumam – piemājas mauriņa pļaušanai. Ko arī neatlaidīgi darām jau 26 gadus, appļaujamo teritoriju arvien paplašinot. Bet stāsts vairāk būs par nepļaušanu, nevis par pļaušanu.

Pavasaris. Aiz mājas zālājā pie paša loga saplaukst vēl iepriekšējās saimnieces stādītās sniegpulkstenītes. Nedaudz vēlāk izzied zeltstarītes. Tūlīt jau pļaviņā aiz loga redzēt var gan balto un dzelteno vizbuli, gan pavasara mazpurenīti. Nu kā tad pļausi šo skaistumu?! Tad parādās kāda pļavas bitene, ķērsa, āboliņš, pīpene. Un tad jau skaties, Jāņudiena klāt... un ak vai..  teju pie istabas loga visā tās krāšņumā uzzied naktsvijole! Un tikai tajā brīdī tu tā īsti sāc izprast to īsti lielāko pacietības mēru. Tu, cilvēk, 20 gadus pļauj, pļauj, pļauj..., bet kāds tos 20 gadus gaida..., līdz tiek dota iespēja... no jauna uzziedēt.

Tādēļ tagad mēs uzreiz nenopļaujam visu plašo pie mājas piegulošo teritoriju.

Ļaujam, lai priecē!

P.S. Šis nebūt nav aicinājums nepļaut. Viss ir jāsakopj, bet tā, lai sirdij silti!

Nav vienas pareizās receptes

Gavari dara visu iespējamo, lai viņu pļavās labi justos savvaļas augi un būtu pēc iespējas vairāk ziedošu zālīšu, smilgu un graudzāļu. Zemnieki parasti mēģina zemi uzlabot, bet viņi ir rīkojušies gluži pretēji – divās pļavās centušies zemi padarīt neauglīgāku, lai augsne būtu liesāka, jo pļavas augiem tādā labāk patīk augt. “Neviens īsti nezina ideālo veidu, kā saimniekot dabiskajās pļavās. Esam konsultējušies gan ar zinātniekiem, gan Latvijas dabas fondu, bet arī viņiem nav vienas īstās un pareizās receptes, kā šādās pļavās saimniekot, tāpēc mēs daudz ko paši izdomājam un eksperimentējam,” neslēpj saimnieks. Lai vairotu pļavas augu bioloģisko daudzveidību, Gavari ir lasījuši augu sēkliņas vienā pļavas galā un izsējuši tās otrā. Tāpat viņi rīkojas, ja kādā pļavā augu daudzveidība ir mazāka. Šogad pirmo gadu sienu sakrāmējuši zārdā, cerot, ka zālītes tajā nogatavosies un izsēsies gan zārda vietā, gan tur, kur sienu vedīs mājās. “Mēs visu laiku domājam, ko vēl iesākt, lai mūsu pļavas un daba ap mums justos arvien labāk. Tādu ceļu mēs esam izvēlējušies un par to esam priecīgi,” apmierināti nosaka Andris. 

No Guntas Gavares Facebook konta:

Divdesmit pirmais pļavas stāsts. Negribētos to saukt par noslēdzošo... varbūt, lai tas saucas – Mana superpļava!

Nu nav jau tā, ka mūsu apsaimniekotie teju 200 ha ir kā paraugstunda visai Latvijai. Nebūt nē. Man zināmas tādas pļavas, līdz kuru līmenim mums vēl tāls ceļš ejams. Tomēr ticu, ja visu dari no sirds un ar mīlestību, tad nevar nesanākt. Iepriekšējos stāstos publicēju bildes ar atsevišķiem augiem vai augu grupām, ar īpaši aizsargājamiem augiem, orhidejām, jumstiņu gladiolām, ar daļu no visa, kas uziets, meklēts un atrasts mūsu pļavās. Bet patiesībā stāsts, ko vēlos stāstīt, ir par pļavu kopumā, jo ar augiem ir gluži tāpat kā ar cilvēkiem. Tikai visi kopā radām vienu veselumu. Tad lūk – īstā pļavas elpa ir tur, kur viss ir līdzsvarā, kur augs augu izceļ, kur pļava skan un san, un smaržo tā, ka gribas šo smaržu uzkrāt vairāk un vairāk.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu.